Liepājas ezers robežojas ar Liepājas pilsētu, Nīcas, Otaņķu un Grobiņas pagastu. Tā platība ir 3715 ha, bet kopā ar salām 3751 ha. Garums 16,2 km ( no ziemeļiem uz dienvidiem), lielākais platums 3,5 (dienvida galā), lielākais dziļums 2,8m. Vidēji atrodas 0,2 m virs jūras līmeņa. Starp ezeru un Baltijas jūru ir izveidojusies 2-3 km plata josla.

Liepājas ezers ir viens no jaunākajiem ezeriem Latvijā. Tā vecums ir tikai 2-4 tūkst. gadu. Šis ezers radies vienā no Baltijas baseina attīstības stadijām - Litorīnas jūras laikā. Tās līmenis bijis augstāks par tagadējās Baltijas jūras līmeni, un ūdens klājis sauszemi  apmēram par 12-17 km tālāk nekā pašlaik (Leinerte, 1988). Litorīnas jūras transgresijas laikā, pirms 700 gadiem, zināmas pārmaiņas jūras krastā ir notikušas un notiek vēl tagad. Vējš, jūras straumes, viļņošanās iedarbojas uz irdeno, smilšaino piekrasti, un noskalotās smiltis un māla daļiņas tiek vai nu noguldītas vālos gar piekrasti vai arī dzītas gar jūras krastu tālāk. Nokļūstot vietās, kur krastam ir ierobs, smilšu plūsma nonāk aizvējā  un sāk nosēsties šauras strēles veidā. Pakāpeniski augot garumā, smilts strēle var pilnīgi noslēgt zināmu jūras daļu un tādējādi izveidot lagūnu (Glazaāeva, 1975).

Liepājas ezera rašanās gaitā var izdalīt vairākas stadijas. Vispirms izveidojusies embrionālā lagūna. Šajā stadijā noteikta jūras daļa paprāva ezera platībā ir atdalījusies no pārējās teritorijas vai nu ar zemūdens sēkļiem, vai nepilnīgi izveidotiem virsūdens smilšu vaļņiem un kāpām. Parasti šie norobežojumi veidojušies uz iepriekšējo apledojumu laikā radušos nogulumu pacēlumiem. Sanešu veidojumi traucējuši lagūnas ūdenim brīvi apmainīties un sajaukties ar jūras ūdeni. Lagūna pilnīgi no jūras nodalījusies vēlāk, sanešu veidojumiem augot vai arī pazeminoties jūras līmenim. Tāda bijusi lagūnas stadija, kurai tūlīt sekojusi ļoti  īslaicīga lagūnas ezeru stadija. Tās laikā jūra vēl ir ietekmējusi lagūnu, tikai daudz mazāk. Jūras ūdens varējis iespiesties lagūnā, filtrējoties cauri jaunizveidotā krasta sanešiem vai arī pāršļācoties tiem pāri stipru vētru laikā. Tad, kad saistība starp lagūnu un jūru pārtrūkusi pilnīgi, ir izveidojies piejūras ezers.

Starp ezeru un Baltijas jūru ir izveidojusies 2-3 km plata josla. Tā sateces baseins ir 2580 km2. Krasta līnijas garums ir 44,6 km.

Liepājas ezers ir lagūnas ezers, krasti gandrīz visur zemi un lēzeni veido pussalu un līāus. Ezerdobe lēzena. Tur atrodams sapropelis, ārstnieciskās dūņas. Ezerā ietek Bārta, Otaņķe, Dorupe, Ālande. Viduslaikos ūdeņus uz jūru novadīja Līvas upe, pēc tās aizsērēšanas – Pērkone, no 1703 gada – Liepājas Ostas kanāls, pēc kura izrakšanas Pērkoni aizbēra. Ezeram ir 13 salu un daudz pussalu. Lielākas salas - Zirgu, Attekas.

Raksturīgi, ka Liepājas ezeram ūdens režīmu nosaka gan saldūdens, gan sālsūdens pieplūde no upēm, kas ieplūst ezera dienvidgalā, gan sālsūdens pieteci pa Ostas kanālu no jūras. Ezera piekrastē veidojas īpatnēja augu valsts: piejūras pļavas jūras puse, palieņu pļavas ezera austrumu krastā, kur labi jūtas Latvijas rietumu daļai raksturīgās sugas, piemēram, Tripolium vulgare, kura ir aizsargājama un Latvijā satopama reti. Gan piejūras, gan palieņu pļavas arī ieskaitāmas apdraudēto retumu sarakstā un tālab saudzējamas un aizsargājamas.

(C) by http://www.ezeri.lv un http://www.liepaja.lv/page/1540